Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss

1949.gada 25.martā padomju varas pilnvarotie  no Latvijas uz Krievijas vidieni un tālajiem austrumiem izsūtīja vairāk nekā 40 tūkstošus iedzīvotāju.

Lai arī cik grūti bija dzīves apstākļi Sibīrijā, lai arī smagais darbs un bads bija cilvēkus padarījis vārgus, tas nesalauza latviešu garu.  Kā piemineklis izsūtīto spējai saglabāt gaišumu un radošumu sirdī ir īpašās vēstules, ko viņi sūtīja uz dzimteni. Tās ir vēstules, kas rakstītas uz bērza tāss.

Varam būt lepni, ka šīs unikālās liecības ir atzinusi un sargā arī pārējā pasaule. Jau 2009. gadā UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā tika iekļauta nominācija „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”.  Nomināciju sadarbībā ar 10 Latvijas muzejiem ir izveidojis un vada Tukuma muzejs. 2021. gadā nominācija ir papildināta ar vēl 7 vēstulēm, līdz ar to nominācijā kopumā šobrīd ir 18 autoru 52 vēstules. Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā atrodas divi no šiem retajiem un unikālajiem dokumentiem.

Viena no vēstulēm ir apsveikums Līgo svētkos, ko saviem kaimiņiem Ancelānu ģimenei 1951. gada 10. jūnijā sūtījusi Matilde Kaktiņa (1882 – 1956). Matildes vecākais dēls Ļevs strādāja Daudzevā par virsmežsargu un 1945. gada pavasarī pievienojās Paula Pormaļa organizētajai nacionālo partizānu grupai, bet jau tā paša gada rudenī Ļevu nogalināja grupas likvidācijas operācijas laikā. 1949. gada izsūtāmo sarakstā Matilde Kaktiņa, viņas vedekla Marta un mazmeita Ināra tika iekļautas kā bandīta ģimenes locekles.

 Matilde tā arī nesagaidīja savu atbrīvošanas vēsti, kas sasniedza ģimeni dažas dienas pēc viņas nāves. Marta un Ināra atgriezās Daudzevā.

Līgo svētki Matildei bijuši ļoti svarīgi, dzimtenē viņa tos svinējusi tradicionāli – pušķojot sētu un līgojot kopā ar kaimiņiem. Līgo tradīcijas viņa centusies turpināt arī izsūtījumā. Un ar saviem kaimiņiem bijusi kopā savās domās.

Otra vēstule, kas glabājas Aizkraukles muzeja krājumā ir Aleksandra Pelēča (1920. – 1995.) dzejolis „Mirdzuma ezers”, kas adresēts Zuzannai Muncei 1965.gada 30.aprīlī. Dzejnieks tika izsūtīts uz labošanas darbu nometni 1947. gadā uz 10 gadiem, bet dzimtenē atgriezās tikai 1969. gadā. Kad A.Pelēcis vairs neatrodas nometnē, viņš sāk sarakstīties ar emigrācijā dzīvojošajiem latviešu kultūras darbiniekiem – dzejnieci Veltu Tomu, rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu un citiem. Viņš bija ieguvis Zuzannas Munces kontaktus, lai arī viņi personīgi nebija pazīstami. Zuzanna bija gleznotāja Jāņa Munča dzīvesbiedre. Viņai piederēja „Vērensamēnu” mājas Aizkrauklē, bet līdz ar okupāciju 1944. gadā Munči devās emigrācijā un no 1949. gada dzīvoja ASV.

Pēc atgriešanās Latvijā Aleksandrs Pelēcis dzīvoja Talsos un izdeva vairākus dzejoļu krājumus. 1994. gadā dzejnieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Uz bērza tāss rakstītās vēstules ir saglabājušās nelielā skaitā, lai arī Sibīrijā tādas tika rakstītas un sūtītas samērā bieži. Papīra bija maz, bet cilvēki gribēja sazināties ar tuviniekiem, kas palikuši dzimtenē, apsveikt svētkos, iepriecināt. Tomēr bieži vien pēc saņemšanas šīs vēstules tika paslēptas vai iznīcinātas, lai tās neradītu aizdomas okupācijas varai. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ saglabājušās tikai nedaudzas.

Muzejs aicina – ja kādam mājās ir saglabājušies šādas vai līdzīgas liecības par padomju varas represijām, lūdzam par to ziņot un, ja iespējams, nodot vērtīgos materiālus glabāšanai.