Pagrabs

15. mai. 2024, Nav komentāru

Muzeja pagrabs agrāk tika izmantots arī kā neliela izstāžu telpa, bet šobrīd pagraba sliktā stāvokļa dēļ tajā vairs netiek ielaisti apmeklētāji.

Ekspozīcija pagraba telpā "Dzirnakmeņi", 1997.gads. Foto: J.Tālbergs

Ekspozīcija pagraba telpā "Pēc ziemas", 1999.gads. Foto: J.Tālbergs

Ekspozīcija pagraba telpā "Vecās pils naudas pagrabs", 2006.gada maijs..gads. Foto: J.Tālbergs

Muzeju nakts

15. mai. 2024, Nav komentāru

Pirmais "Muzeju nakts" pasākums ar nosaukumu "Ēnu nakts" "Kalna ziedu" sētā notika 2006.gadā. Kopš tā laika "Muzeju nakts" pasākumi muzeja teritorijā notikuši katru gadu, izņemot Covid-19 karantīnas laiku.

Muzeja atklātā krātuve

15. mai. 2024, Nav komentāru

Jauno šķūni jeb muzeja atklāto, publiski pieejamo krātuvi uzcēla 2014.gadā. Tajā ir izvietoti visi lielie eksponāti, kam muzeja krātuves ēkā nepietiek vietas. Nesen šķūnī ieklāts bruģis, kas ļauj to pilnvērtīgi izmantot arī dažādiem kultūras pasākumiem un koncertiem.

Šķūņa pamatu celtniecība. 2014.gads.

Tiek veidots ēkas karkass. 2014.g.

Jumta uzlikšanas darbi. 2014.g.

Spāru svētki. 2014.gada jūlijs.

Šķūnis pabeigts. 2015.g.

Izstāžu nams

15. mai. 2024, Nav komentāru

Muzeja izstāžu nams "Kalna ziedu" klēts vietā tika uzcelts 2000.gadā un kopš tā laika tajā bijušas apskatāmas gan mākslas un rokdarbu, gan vēsturiskas un izzinošas izstādes no Latvijas un citām zemēm. Īpaši cieša sadarbība izveidojusies ar Aizkraukles sadraudzības pilsētu Lietuvā - Biržiem, no kurienes kāda jauna izstāde pie mums atceļo gandrīz katru gadu.

Spāru svētki muzeja izstāžu namam. 1998.gada 18.novembris. Foto: J.Tālbergs.

Izstāžu nama iekškats. 1998.gada novembris. Foto: J.Tālbergs.

Skats pa nepabeigtā izstāžu nama logu. 1998.gada novembris. Foto: Daiga Kalniņa

Izstāžu nams 1999.gada maijs. Foto: J.Tālbergs

Muzeja krātuves ēka

15. mai. 2024, Nav komentāru

Muzeja krātuves ēka tika uzcelta 1994.gadā vietā, kur bija nojaukta "Kalna ziedu" sētas kūts. Arī šodien lielākā daļa muzeja krājuma glabājas šajā ēkā, lielākie priekšmeti atrodas atvērtajā ekspozīcijā (lielajā šķūnī), bet tekstilijas ir pārvestas uz piemērotākām telpām glabāšanai.

Spāru svētki muzeja krātuvei. 1993.gada augusts. Foto: J.Tālbergs.

Krātuves ēka 1994.gads. Foto: J.Tālbergs.

Krātuves ēkas atklāšana. 1994.gads. Foto: J.Tālbergs

Muzeja atklāšana "Kalna ziedu" sētā.

13. mai. 2024, Nav komentāru

Muzejs darbu sāka kā Jēkabpils novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle 1951. gadā. Muzejs bija izvietots nelielā paviljonā Kokneses parka teritorijā Daugavas krastā. Vēlāk muzejs tika pārcelts uz Kokneses luterāņu baznīcu. Muzejs baznīcas telpās piedzīvoja uzplaukumu un 1973.gadā no filiāles kļuva par patstāvīgu “Stučkas Vēstures un mākslas muzeju”.

1980. gadu beigās, lai atdotu baznīcas telpas atpakaļ draudzei, muzejam tika meklēta jauna mājvieta. 1989.gada 18.novembrī tika atklāta pirmā muzeja ekspozīcija “Kalna Ziedu” mājās Aizkrauklē, kas vēsturiski piederējusi Dannenfeldu dzimtai. Muzeja krājums tā pastāvešanas laikā izaudzis no 203 priekšmetiem 1951.gadā līdz 86809 eksponātiem 2018.gadā.

Muzeja ekspozīcijas atklāšana 1989.gada 18.novembrī. Foto: J.Tālbergs

Kampānu pēdakmens

13. mai. 2024, Nav komentāru

Pēdakmeņi ir kultakmeņi ar cilvēka pēdas, plaukstas vai dzīvnieku pēdas veida nospiedumiem. Daudz kur pasaulē sastopami pēdakmeņi, kuros pēdas zīme ir cilvēka veidota. Latvijā pamatos visi pēdakmeņi ir dabas veidojumi un vienīgais kritērijs to pieskaitīšanai kultakmeņiem ir teikas. Latviešu mitoloģijā pēdakmeņus galvenokārt saista ar velna darbību.

Visvairāk latvijā ir pēdakmeņu par kuriem stāstīts, ka velns tajos atstājis savas kājas nospiedumu – cilvēka pēda vai zirga, govs, kazas, gaiļa un tamlīdzīgu dzīvnieku pēdu nospiedumi, jo pēc teikām velnam vismaz viena kāja var būt teiksim kazas vai gaiļa.

Krietni mazāk zināms pēdakmeņu ar velna plaukstas nospiedumu. Viens tāds tagad glabājas Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā. Kādreiz atradies Seces pagasta Kampānu māju pudurī, iemūrēts Vidsētas saimniecības ēkas mūrī. Pēc mūra sabrukšanas, saimnieki, viņupprāt, akmeni ar negatīvo enerģiju, gribēja iznīcināt, tāpēc tika pieņemts lēmums to nogādāt muzejā.

Akmenī ir divi dabīgi iedobumi. Iedobumu savstarpējais novietojums, lielums un dziļums atbilst cilvēka iespējām tajos ievietot savu plaukstu un atsevišķi - īkšķi. Lielākais no tiem tiek uzskatīts par Velna plaukstas atstātu iespiedumu, bet mazākais - par īkšķa nospiedumu. Plaukstas zīme nav plakaniski novietojusies akmens virspusē, bet gan atbilst tās virzībai akmens iekšpusē.

Kalēju darbi muzeja dārzā

10. mai. 2024, Nav komentāru

Jūlijā beigās muzejā parasti tika svinēta Jēkabdiena. Kopš 2016.gada tā tika atzīmēta kā Latvijas kalēju salidojums ar nosaukumu “Kalēju dienas Kalna Ziedos”, kas pulcēja Latvijas kalēju brālības amata meistarus no visas Latvijas.

Šis pasākums tika veltīts Aizkraukles muižas kalējam Jēkabam Danenfeldam, bijušajam Kalna Ziedu saimniekam.

Katru gadu Kalēju dienās tapa vides objekts. Kalna Ziedu sētu rotā iepriekšējos gados veidoti objekti – mājas norāde ozola formā, krauklis, vēja rādītājs uz krātuves ēkas ar Latvijas simtgades un eposa “Lāčplēsis” simboliem, rožu statīvs pie izstāžu nama un dekoratīvs nožogojums Kalna Ziedu svētozola piemiņas vietai. Diemžēl kopš Covid-19 pandēmijas sākuma pasākums vairs nav noticis.

Foto: Valdis Zvirgzdiņš

Guļbluķu stropi

10. mai. 2024, Nav komentāru

Muzeja āra ekpozīcijā apskatāmie bišu stropi stāsta par senām tradīcijām stropu veidošanā. Sākotnēji cilvēki iemācījās medu iegūt no vietām, kur bites bija izveidojušas sev stropu - piemēram, koka dobumos. Tomēr ērtāk un drošāk būtu, ja bites medu sanestu medu tepat pie mājas. Līdz ar to cilvēki šaka meistarot mājas, kas bitēm varētu iepatikties, par pamatu ņemot koka dobuma formu. Tiesa izgrebt caurumu koka vidū un izgatavot šādu stropu nemaz nebija viegli.

Foto: drava ar koka apkāru stropiem un to priekštečiem - koka bluķu stropiem. Guļbluķu stropi ar apkārēm un vairākām skrejām bišu izlidošanai. Guļstropu priekšteči.

Avots: https://www.eberlinudrava.lv/vesture

Šobrīd ir atrasti vieglākie un labākie risinājumi bišu stropiem, kas patiktu gan bitām, gan būtu ērti apkalpojami cilvēkiem. Tomēr, ir interesanti ieskatīties vēsturē.
Vietnē https://www.strops.lv/bluku-stropa-gatavosana-pirmais-solis-bisu-brivlaisana aprakstīts veiksmīgs mēģinājums šādu stropu izgatavot un piedāvāt bišu saimei arī mūsdienās.

Darba sākums, lai izgrebtu stropa vidu.

Gatavais gala rezultāts.

Akmens zīme "Kalna Ziedu pilskalns"

10. mai. 2024, Nav komentāru

Akmens par godu Kalna Ziedu pilskalnam šajā vietā uzstādīts 1995.gadā. Tā autors ir V.Titāns. Anda Treija grāmatā "Vilnis Titāns" raksta: "Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, Vilnim Titānam pavērās plašs darba lauks. Nodibinājās Latvijas Kultūras fonds, kura pirmais priekšsēdis bija Imants Ziedonis. Viņš redzēja plašāk, tālāk, dziļāk. Mums ir jāatstāj kultūrzīmes, lai zeme neapdžungļotos. Un lai vārdi liecinātu par kultūras klātbūtni. Vārdi paši vien iekalti un iecirsti kokā vai citādi pieteikti, ir labas gribas nesēji, rosināja Ziedonis."

Tā arī Kalna Ziedu pilskalns tika pie savas akmens zīmes, kas arī šodien liecina par senā pilskalna klātesamību. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Akmens zīmes atklāšana 1995.gadā. Foto: J.Tālbergs

Akmens cirvji

10. mai. 2024, Nav komentāru

Kalna Ziedu pilskalns bijis apdzīvots jau ļoti senos laikos. Arheoloģiskie izrakumi parāda, ka pilskalns apdzīvots no 1 g. t. p. m. .ē. beigām. Viens no atradumiem, kas liecina par seno cilvēku prasmēm un nodarbošanos, ir akmens cirvji. Arheoloģijas pirmsālkumos tika uzskatīts, ka šāda akmens cirvja izgatavošana bez īpašiem darba rīkiem un ierīcēm ir ļoti ilgs un sarežģīts process, sevišķi kāta cauruma urbšana. Tomēr eksperimentālā arheoloģija ir pierādījusi, ka to ir iespējams paveikt vienā, divās dienās bez īpašām iemaņām.

Vienu no šādiem eksperimentiem ir veicis Reinis Indāns, ko sīkāk apraksta vietnē https://arheostudija.lv/2010/10/26/puleto-akmens-cirvju-izgatavosana/. Nelielu fragmentu no autora pētījuma varat lasīt zemāk.

"Vispirms tiek izvēlēts akmens, no kura būtu vieglāk iespējams izveidot kāroto formu, tad ar citiem akmeņiem tas tiek sists, lai atskaldītu šķilas.

Iespējamie darbarīki

To var panākt, rūpīgi izvēloties trieciena vietu un leņķi. Sekmīga trieciena rezultātā attiecīgais segments atšķeļas no apstrādājamā akmens “kodola”, atstājot tipisku “rētu”.

Pēc apskaldīšanas seko apdauzīšana, kas ir līdzīga darbība. Atšķiras tikai triecienu leņķis un lokācija. Tādi sīkumi noved pie pilnīgi cita rezultāta. Ja apskaldot mūsu mērķis bija atšķilt pēc iespējas ātrāk pēc iespējas vairāk materiāla, tad apdauzot mērķis ir pavisam cits: ar atkārtotiem triecieniem “pulverizēt” materiālu, no kura vēlamies tikt vaļā. Tas aizņems krietni vairāk laika nekā brutālā atskaldīšana, bet šādā veidā ir iespējams krietni vien precīzāk pietuvoties mūsu galamērķim. Triecieniem ir jābūt mēreni spēcīgiem, bet atkārtotiem. Šis process, atkarībā no sagatves sākotnējās formas, var aizņemt no pusstundas līdz pusdienai.

Sagatve pēc apdauzīšanas. Kā redzams, cirvis ir ieguvis savu galējo formu. Šī konkrētā eksemplāra apdauzīšana aizņēma apmēram 2.5h. Sagatves virsma ieguvusi tipisku tekstūru.

Sagatves slīpēšana

Atkarībā no iecerētā cirvja formas un “izsmalcinātības” pakāpes, šis solis var būt visdarbietilpīgākais. Tomēr vidusmēra utilitāram akmens cirvim slīpēta ir tikai darba daļa: t.i. asmens.
Lai veiktu slīpēšanu, ir nepieciešams: 1) slīpēšanas virsma, 2) abrazīvais materiāls (smiltis, parastās) 3) ūdens.

Kā redzams, šinī gadījumā izmantoti daži “netradicionāli” risinājumi…

Tālākais ir samērā pašsaprotami: uz slīpēšanas virsmas tiek uzbērts abrazīvais materiāls (smiltis), tām tiek pievienots nedaudz ūdens un ar apļveida kustībām tiek uzsākta slīpēšana. Smiltis un ūdens veido ko līdzīgu mājsaimniecībā pazīstamajai abrazīvajai pastai “Skaidra”, un rezultātā tiek panākts lielisks rezultāts. Pulēšanas procesa laikā pēc nepieciešamības tiek pievienotas smiltis un/vai ūdens.

Asmens pulēšana pabeigta. Šinī gadījumā pulēšana aizņēma apmēram 45min.

Noslēgumā.

Kā izrādās, akmens cirvju izgatavošanas process visumā ir samērā vienkāršs – tam nav nepieciešamas kādas īpašas prasmes vai dziļas teorētiskas zināšanas ģeoloģijā un akmens apstrādē. Jebkurš, kurš jūrmalā atrod divus piemērota izmēra oļus, var dažu stundu laikā iegūt funkcionālu darbarīku."

Metāla kapu kroņi un kroņu vannas

8. mai. 2024, Nav komentāru

Muzejā skatāmais metāla kapu vainags atvests no Jaunjelgavas kapiem pirms dažiem gadiem, lai tas netiktu bojāts.

Zemāk informācija no : https://spoki.lv/vesture/Vieniga-vestures-lieciniece-Saldu/766170

Pirms Pirmā pasaules kara, aizgājējam izrādot "īpašu" cieņu, paši turīgākie bērinieki, uz kapiem nesa, nevis parastus ziedu un skuju vainagus, bet speciālus, īpaši , pie metālkalēja izgatavotus metāla vainagus. (..) Šāds "metāla kronis" (kā to tolaik sauca), izmaksāja parasta strādnieka mēneša algu. Protams , pēc bērēm, parastie ziedu vainagi novīta un tika izmesti, bet šādus vainagus, jebkurš vēlējās saglabāt, kā skaistu piemiņas lietu. Lai saulē, lietū un vējā metālkalums nesarūsētu, un neizbalētu, to ievietoja, speciāli izgatavotā metāla vanniņā, ar stikla durtiņām. (..) Šo metālkalumu noriets, jeb "iziešana no modes" datējams ar Otrā pasaules kara sākumu. Pēc kara šādas lietas vairs netika nedz izgatavotas nedz uzstādītas.

Portālā LSM 2019.gada 30. novembrī lasāms plašāks raksts par metāla kapu kroņu tradīciju un neseniem atradumiem: vairāk šeit Zemāk dažas fotogrāfijas no jau minētā raksta.

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.

Foto: LTV / Judīte Čunka

Lācis

8. mai. 2024, Nav komentāru

Muzejā dārzā redzmais Lācēns ir viena no ļoti daudzām tēlnieces Irmgrades Lāčgalvas-Kaminskas (1907-1994) dzīvnieku žanra skulptūrām.

Attēls un teksts no: https://timenote.info/lv/Irmgarde-Kaminska-Lacgalva

Viņa ir autore lāča skulptūrai ar medus podu, kurš vēlāk tiražēts apmēram 30 eksemplāros un izvietots dažādās pilsētās - Ogrē, Jelgavā, Svētē, Liepājā, Jūrmalā, Rīgā (Ķengaragā, Mežaparkā, Juglā, Čiekurkalnā), Langstiņos, Krimuldā u.c. Daži lācīši nonākuši arī Tilzītē un Kēnigsbergā.

Lācēns ar medus podu Ogrē. 2020.g. Fotogrāfijas autors: Aivars Gulbis

Avots: https://www.redzet.lv/travel/apskates-vietas/vides-objekti/laca-skulptura-ar-medus-podu

Lāča skulptūra Liepājā atrodas Jūrmalas parkā pie bērnu laukuma. Skulptūra atjaunota 2015. gadā.

Foto: Andris Grīnbergs

Zemāk informācija no: https://nra.lv/vakara-zinas/409695-vakara-zinas-kas-tas-bija-krievu-lacis-vai-nacionalais-partizans.htm

Autors: PĒTERIS VAIRINIEKS

Tēlniecei vairāk par cilvēku kalšanu akmenī padevās dažādu dzīvnieku attēlošana. Viņa latviešu mākslas vēsturē ierakstīta kā sava laika ievērojama latviešu animālisma žanra (dzīvnieku attēlojums mākslā) pārstāve.

Te noteikti jāpiemin, ka jau pirms padomju okupācijas Irmgarde Lāčgalva-Kaminska bija atzīta māksliniece un viņas darbi bija izstādīti gan pirmskara Latvijas laika, gan arī vācu okupācijas laika izstādēs un salonos, viņai pat bija sava mākslinieciskā darbnīca Bieriņos (Mārupē). Bet pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū viņas portretu veidojis mākslinieces kursabiedrs Latvijas Mākslas akadēmijā - pazīstamais tēlnieks Kārlis Zemdega.

Toties arhīvos un muzeju krātuvēs ir saglabājušās liecības par visslavenāko Irmgardes Lāčgalvas-Kaminskas skulptūru «Lācēns ar medus podu». 1957. gada 10. janvārī avīzē «Cēsu Stars» par izstādi Cēsu muzejā, kur bija izstādīti arī Irmas Lāčgalvas-Kaminskas darbi, lasāms, ka «viņa nodevusies dzīvnieku studijām tēlniecībā. Viņas «Lācēni», «Lācēns kārumnieks» un «Vāverītes» liecina par tēlnieces labajām novērošanas spējām un dziļo iejušanos dzīvnieku pasaulē».

Slavenā «Lācēna ar medus poda» oriģināls nav gājis zudībā un atrodoties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, tātad ir mūsu nacionālā kultūras vērtība.

Seces Putraskroga kapu riņķa krusti

8. mai. 2024, Nav komentāru

Seces Putraskroga kapu riņķa krusti (arī Zviedru krusti) bija trīs riņķa krusti Putraskroga kapos, Seces pagastā, Aizkraukles novadā. Literatūrā riņķa krusti pirmo reizi tiek pieminēti 1932. gada 5. septembrī, kad mākslas zinātnieks Visvaldis Peņģerots tos apraksta vēstulē Pieminekļu valdei. Mūsdienās divi no riņķa krustiem atrodas Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, bet trešais krusts ir gājis zudībā.

Skats uz Seces muižu (augšā) un kapu krustiem piekalnē iepretī Kokneses muižai (Broce, 1809).

Sākotnējā atrašanās vieta

Sākotnēji krusti bija uzstādīti Putraskroga kapos. Kapi atradušies Daugavas stāvkrastā, aptuveni 300 m no Putraskroga pārceltuves pār Daugavu. Pretējā krastā atradusies Kokneses pils . Riņķa krusti atradušies kapu ziemeļaustrumu stūrī, kapsētas aizaugušajā daļā. Pēc nostāstiem, šajā senajā kapsētā tikuši apglabāti vietējo māju ļaudis, bet ziemeļaustrumu stūris bijusi tieši Upjāņu mājās mītošo cilvēku, Bergmaņu dzimtas, apbedījuma vieta. Teika vēsta, ka Bergmaņu saimnieks vēlējies izcelties, tādēļ ar zirgiem pāri Daugavas ledum atvedis savam vectēvam riņķa krustu no Kokneses. Krusti kapos atradušies jau pirms 20. gadsimta sākuma. Pirmais un trešais krusts bija novietots rindā ar 4 m atstatumu, bet otrais krusts atradās pašā kapu stūrī. Tuvu krustiem atradušās 3 dolomīta kapu plāksnes un viens krusts ar paplašinātiem zaru galiem.

Vēsture

1932. gada 5. septembrī par krustu atrašanos "vecā kapsētā iepretim Kokneses pilsdrupām" Pieminekļu valdei ziņo mākslas zinātnieks Visvaldis Peņģerots. Viņš ierosina krustus pārvest uz Koknesi.

1964. gadā, norisinoties Pļaviņu HES celtniecībai, tika dots rīkojums izrakt mirušo pīšļus no Putraskroga kapiem. Pļaviņu ūdenskrātuves izveides dēļ tika appludināta Putraskroga kapsēta. Vismaz divi no krustiem (1. un 2. krusts) tika pārvesti uz Seces Lullīšu kapsētu, kur tie tika novietoti pie kapsētas žoga. Lai saglabātu krustus, tie tika pārvesti uz Aizkraukles Vēstures un makslas muzeju.

Literatūra

Caune Andris (2008), "Riņķa krusti Latvijā", Latvijas vēstures institūta apgāds

Teksta avots:

https://lv.wikipedia.org/wiki/Seces_Putraskroga_kapu_ri%C5%86%C4%B7a_krusti

Lībiešu rotas

8. mai. 2024, Nav komentāru

Vitrīnā redzamas Lībiešu sievietes kapa piedevas - bruņurupučsaktas, aproces, krūšu važiņrotas fragmenti. 11.gs. Plašu ieskatu par lībiešu apģērbu 10.–13. gs. sniedz arheoloģisko izrakumu materiāli. Sievietes valkājušas sarafānveida brunčus. Tos pie pleciem saturēja bruņurupuču saktas, ko savienoja važiņrota, vai rotadatas. Brunči bijuši brūnā vai zilā krāsā. Virs tiem valkātas jakas, bet greznāk rotātā apģērba daļa bijusi villaine – četrstūraina vilnas plecu sega. Rotāšanai izmantotas alvas un svina rozītes, bet stūru pušķos – bronzas spirālītes un gredzentiņi. Vīrieša apģērba vienīgais rotājums bijusi sakta, ar ko uz krūtīm sasprauda kreklu, pārsvarā lina. Komplektā vēl ietilpa svārki, bikses, ko zem ceļgaliem aptina ar kājautiem, un apmetnis (arī kažokādas).

Rotām izmantoja dažādu materiālu krelles.

Informācija un attēls no http://www.livones.net

Salaspils lībiešu sievietes arheoloģiskais tērps. Annas Zariņas rekonstrukcija.

Saules pulkstenis

8. mai. 2024, Nav komentāru

Saules pulkstenis izveidots pēc arheoloģiskajos atradumos uzietajiem fragmentiem. Tie nāk no Altenes pilsdrupām - vietas netālu no Staburaga klints.

Altenē atrastie saules pulksteņa fragmenti.

Altenes mūra pils atradās Daugavas kreisajā krastā iepretim Koknesei, savulaik tā piederēja Livonijas ordenim. Savukārt arheoloģiskie izrakumi pierādījuši, ka Altenes pils vietā pirms vācu mūra pils pastāvējis pilskalns ar koka pili, kas ticis apdzīvots jau daudz senākos laikos. Teikas vēsta, ka Altenē senāk bijusi sēļu pils, kur valdījis virsaitis Altens. Kad krustneši pili ieņēmuši, Altens negribējis krist gūstā un nolēcis no stāvā krasta. Mūsdienās Alteni sedz Pļaviņu HES ūdenskrātuves ūdeņi. Atrastā saules pulksteņa fragments datēts ar 14.–15. gs. un darināts no Daugavas krastos pieejamā dolomīta.

Altenes pils drupas pirms Pļaviņu HES uzcelšanas. Foto: Zudusī Latvija.

Latvijā ar saules pulksteņu izpēti un projektēšanu nodarbojas SIA “Saules darbi”, Mārtiņš Gills (www.saulespulkstenis.lv). Dažādu projektu ietvaros pulksteņiem tiek sagatavoti aprēķini, vietas insolācijas izvērtējumi, kā arī tehniskie projektējumi. Sirsnīgs paldies šai projekta tapšanā "Daugavas savienībai" par finansējumu, Mārtiņam Gillam par aprēķiniem, projekta izstrādi un atbalstu visās izstrādes fāzēs, kā arī akmeņkalim Modrim Stiliņam un Antam Brimerbergam par projekta realizēšanu materiālā. Saules pulkstenis uzstādīts 2024.gada maijā.

Kalna Ziedu svētozola vēsture

25. apr. 2024, Nav komentāru

Kalna Ziedu svētozols atradies ainaviski skaistā vietā Daugavas krastā un piesaistījis daudzu apmeklētāju uzmanību. Tautā ir saglabājies daudz nostāstu par seno latviešu svētvietu un tradīcijām. Nostāsti vēsta, ka ļaudis pie ozola ziedojuši labību, dažādus ēdienus un dzērienus. Šeit vairākkārt notikuši lieli kultūras pasākumi - Raimonda Paula Ziņģe 2004.gadā un Jāņi dzied Aizkrauklē 2008.gada pasākums, kurus allaž ir padarījis interesantus svētozola pieminekļa klātbūtne.

Svētozola atrašanās vieta, stumbrs nostiprināts. Foto: A.Grīnbergs

Foto: A.Grīnbergs

Ap 2007.gadu.

Svētozola godināšana. 15.05.1993. Foto: J.Tālbergs.

Jauna ozoliņa stādīšana, fonā redzams nodedzināts un nokaltis svētozols. 19.09.1996. Foto: J.Tālbergs.

Svētozols

25. apr. 2024, Nav komentāru

Kalna ziedu Svētozols vai Upurozols.

No kādreiz dižā Svētozola palikušas tikai stumbra atliekas. Ozols auga Daugavas krastā, tas cieta karos, izturēja zibens spērienus un diemžēl tam vairākkārt nācās pieredzēt arī ļaunprātīgu dedzināšanu. Pēdējo dedzināšanu ozols neizturēja. Tagad blakus iestādīts jauns ozoliņš, bet vecā ozola stumbrs pārvests uz muzeja teritoriju un novietots tur zem sargājoša jumtiņa.

Svētozola godināšana. 15.05.1993. Foto:J.Tālbergs.